Ievēroju kā Guntis ir pārtraucis rakstīt blogu, minot iemeslu, ka nav iemesla turpināt. Pirms tam vēl arī Cone paspēja pārtraukt rakstīt blogu, kā iemeslu minot, ka neietilpst nākotnes plānos. Sanāca kā nu sanāca viņiem, bet ko tur daudz, bet tas raisā pārdomas man, kāpēc es rakstu.
Kādreiz man arī nebija motivācijas rakstīt, vienkārši gribējās, moderni laikam arī skaitījās, nebija arī noteiktas tēmas, mērķa ko gribētu sasniegt, kas bieži vien beidzās ar to, ka blogs tika dzēsts, bet tagad, kad rakstu par studijām, tā subjektīvi un pilnīgi brīvi, pats galvenais, ka ieturot tematiku, rodas rakstītajam vērtība, līdz ar to motivācija turpināt, jo arī ir cilvēki, kas pat manis rakstīto lasa. Ka arī bija izvirzīti mērķi, uz kuriem eju, pa cēļam sasniedzot neplānotus mērķus, kas arī motivāciju tikai pastiprina.
Savukārt šajā vietnē es cenšos pierakstīt vairāk ka tādu domu lidojumu, vai arī tukši vienkārši pamuldēt, kas ļauj justies brīvāk, pilnīgi bezmērķtiecīgi un haotiski ieraksti šeit top. Pievērsties šeit kādai noteiktai tēmai pagaidām neesmu izdomājis, tāpēc, kas to lai zin, par ko nākošajā rakstā tematiska būs.
Starp citu, vienā blogā redzēju uzrakstu, kurā doma bija, ka es rakstu blogu, kad dzīve ir pārāk neinteresanta. Tātad, secinājums, esmu kādu laiku klusējis, tātad dzīve paliek aizvien interesantāka, kas to būtu domājis…
Jaunākie komentāri: