Atmiņā atausa teikums, ka pirms tumsas iestāšanās jābūt mājās. Kad biju maziņš, mamma vienmēr piekodīnāja pirms tumsas iestāšanās būt mājās. Tajā laikā īsti nesapratu, kāpēc tas tā domāts, bet lieki jautājumus neuzdevu. Lidoja gadi, kļuvu aizvien lielāks un lielāks, radās aizvien biežāk nepieciešāmība vakaros aizkavēties pulciņos vai pie draugiem. Vārdu sakot, dzīvošanās pa vakariem apkārt…
Taču līdz ar šo ekonomisko lejupslīdi parādās liels skaits bezdarbnieku, ja liels skaits bezdarbnieku, tad palielinās noziedzības līmenis valstī. Statistikas skaitļos es īpaši neiedziļināšos, bet reāli paliek baisi Rīgā vakaros staigāt apkārt, nerunāju par kaut kādu romantisku vakara pastaigu pa rajonu. Domā muļķības?
Bet redzi, negribās savā blogā rakstīt par tādiem nepatīkamajiem atgadījumiem, ka piekauj vai arī draud ar nazi garāmgājējam manā acu priekšā, tikai tāpēc, lai atņemtu pārdesmit latus. Nepatīkami, vai ne tā? Starpība jutama, kad pirms laika prasīja vēl tikai pāris santīmu vai cigareti…
Personīgi, vienīgā velme tumsai iestājoties, ātrāk nokļūt mājās un pa ceļam neuzrauties uz problēmām.
Nobeigumā piedāvāju ievērtēt, manuprāt, atbilstošu pavadījumu manām pārdomām, Ozols & Nātre - Pilsēta naktīs.
Nu jā, vajag apsiet dinamītu ap sevi un staigāt pulti rokās.
Cilvēki nav darba, bet grib ēst, tāpēc ir jāzog, jālaupa - vai arī jādomā par suiciduālām domām. Man teju vai katru nakti sanāk staigāt uz mājām, taču ielas ir palikušas daudz klusākas un savādākas, kā agrāk. Un viņās atrasties ir daudz patīkamāk, jo aura ir pavisam cita. Nezinu vai ir iemesls satraukties, līdz brīdim, kad Tev pašam neidur nazi, vai jump’o tevi uz ielas, getojot tavu kabatas saturu.