Ievēroju kā Guntis ir pārtraucis rakstīt blogu, minot iemeslu, ka nav iemesla turpināt. Pirms tam vēl arī Cone paspēja pārtraukt rakstīt blogu, kā iemeslu minot, ka neietilpst nākotnes plānos. Sanāca kā nu sanāca viņiem, bet ko tur daudz, bet tas raisā pārdomas man, kāpēc es rakstu.
Kādreiz man arī nebija motivācijas rakstīt, vienkārši gribējās, moderni laikam arī skaitījās, nebija arī noteiktas tēmas, mērķa ko gribētu sasniegt, kas bieži vien beidzās ar to, ka blogs tika dzēsts, bet tagad, kad rakstu par studijām, tā subjektīvi un pilnīgi brīvi, pats galvenais, ka ieturot tematiku, rodas rakstītajam vērtība, līdz ar to motivācija turpināt, jo arī ir cilvēki, kas pat manis rakstīto lasa. Ka arī bija izvirzīti mērķi, uz kuriem eju, pa cēļam sasniedzot neplānotus mērķus, kas arī motivāciju tikai pastiprina.
Savukārt šajā vietnē es cenšos pierakstīt vairāk ka tādu domu lidojumu, vai arī tukši vienkārši pamuldēt, kas ļauj justies brīvāk, pilnīgi bezmērķtiecīgi un haotiski ieraksti šeit top. Pievērsties šeit kādai noteiktai tēmai pagaidām neesmu izdomājis, tāpēc, kas to lai zin, par ko nākošajā rakstā tematiska būs.
Starp citu, vienā blogā redzēju uzrakstu, kurā doma bija, ka es rakstu blogu, kad dzīve ir pārāk neinteresanta. Tātad, secinājums, esmu kādu laiku klusējis, tātad dzīve paliek aizvien interesantāka, kas to būtu domājis…
Mhhh.. Stulbi rakstīt rakstīšanas pēc.. OK, arī pats pedējā laikā esmu pieklusis. Rakstu tad, kad uznāk rakstamais, kad ir ko rakstīt, nevis rakstu tikai rakstīšanas pēc.
Un, vispār, rakstu sev. Kas gribēs, kam liksies interesanti, tas arī lasīs. Nav jāraksta tautai.
Mhm, vot, šoreiz šo blogu autori nošāva grizi. Lieku likmi, ka agri vai vēlu viņi atsāks rakstīt.
Cone blogu patiešām vērtēju augsti un žēl, ka cilvēks vairs neraksta. Lai gan šķiet, ja viņam pirms tam rakstīšana ir sagādājusi kaut kādu prieku, tad jau vēl kaut ko uzrakstīs.
Es arī rakstu kādis divus mēnešus tikai un vienīgi sev. Reiz izdomāju, ka apziņa par to, ka manu dienasgrāmatu kāds arī lasa, ieteikmē reizēm nomākto radošo garu. Uzstāda kaut kādus tur standartus un neļauj reizēm vienkārši “nourinēt visu pasauli”, muļķoties un pasmieties tā vienkārši par dzivi.
Nopietnie lasītāji iespējams nesaprastu. Vai vel sliktāk - pārprastu.
Emm un es nerakstu blogu. Es jau neatbilstu bloga rakstītāja imidžam. Es rakstu (cik ērti tā atzīties) vienkārši dienasgrāmatu. Reizēm nopietni un reizēm mazāk nopietni. Un nav jau grūti.
Katram ir pasham savs arguments, kaapeec vinsh blogu raksta. Es to daru primaari pats sev, man tas patiik. Tas arii neuzliek man nekaadu slogu, jo ja neveelos rakstiit, tad vienkaarshi to nedaru. Blogs man ir vienkaarshi faktu iz dziives piefikseeshanas vieta un ja veel kaadam citam tas arii shkiet interesanti, tas tikai priecee.
asdfgfh: man bija tāds ieraksts pirms tam “Par mani un C10-H20-O,” kur biju uzrakstījis par to kā sāku un, kas, laika gaitā, mainījās + par īsumā par “skrējienu pēc miljona.” Laikam nepaguvi izlasīt. Tavu pieņēmumu uzskatu par aplamu.
ish: Paldies par komplimentu
Izskatās ka daudzi pieklust
es nu arī, bet gan pļurkstēt jau tik ātri neapstāšos ^^
Cone, ak tad nerakstīsi, ja?
:D NU lab, lab.. Laiks rādīs 
ir personāži, kuri neklē publicitāti un ir tādi, kuri raksta sev un saviem mazbērniem. Es esmu pie otrās grupas
Man nevajag tūkstošus RSS lasītāju, man pietiek ar dažiem interesentiem. Protams, ir patīkami redzēt, ka laika gairā RSS lasītāju skaits pieaug, bet būtībā jau es muldu sev un lai maniem bērniem/mazbērniem būtu vieglāk/interesantāk uzzināt, ko tad viņu vecais reiz darījis jaunības gados.
Es rakstu blogu lai redzet kaa es atiistos. Tas ir primaara lieta. Otrais ir tas ka es gribu daliities ar draugiem ar jaunu un interesantu informaaciju ljoti viegla un eerta veidaa.