Es pamostos, pieceļos, skatos pa dzīvokļa logu ārā, liekas ka viss ir kārtībā, mašīnas kursē, varbūt tik skaits mazāks, noskaņojums ar +/-.
Izejot no dzīvokļa pēc pāris soļiem zaudēju jau tā, ne pārāk saulaino noskaņojumu, jo manā priekšā ik uz soļa paverās skumji skati…
(Varbūt man ir mīksta sirds, ka šodien redzētais mani aizkustina un par to rakstu šeit, par cilvēkiem, kuri nevar atļauties nopirkt biļeti, ubago uz ielas salā un citām lietām, kas zemāk aprakstītas, bet ja tev tā šķiet, vari tālāk nemaz nelasīt…)
Pusdienlaikā braucot ar tramvaju no Imantas pavērās ļoti nepatīkami skati, kontrole, bezbiļitnieku gana liels skaits, pārsvarā jaunieši, kuriem laikam tā sava veida atrakcija, bet starp tiem bija viens vīrietis gados, ko ievēroju, viņš lūdzās, lai ļauj aizbraukt līdz centram, jo darbā alga nav vēl izmaksāta, ēst arī nav ko, šodien darbā solija izmaksāt kādu daļu no algas. Protams, kontrole neļāva. Izkāpa ārā kopā ar vīrieti.
Pie stacijas pie gājēju pārejās uz katra stūra aukstumā uz ceļiem tupošie cilvēki ubago, lielākoties pensionāri. Manuprāt, šausmīgs skats. Man tiešām žēl skatīties, gribās palīdzēt, bet pašu piemeklējušas finansiālas problēmas.
Vilcienā tirgotāju skaits pieaudzis, dažiem dikcijas ir ļoti labas. Manuprāt, dažu labu radio dj pie tādiem varētu aizsūtīt kursos. Braucu ārā no Rīgas.
Braucot uz Rīgu vilcienā pavērās kārtējais skumjais skats, kad kāds cits vīrietis gados, teju jau gandrīz apraudājies, lūdz, lai varētu nobraukt 2 pieturas, jo alga nav samaksāta, naudas nav par ko nopirkt biļeti. Konduktorei ļāva nobraukt, tiesa, es saprotu koduktores izmisumu pēc atļaušanas, jo viņā ļoti riskēja, jo bieži pēdējā mēneša laikā ir redzēta kontroles vilcienos, ja uzrautu, būtu sods konduktorei laikam 20 latu vērtībā.
Protams, pa dienu bija arī standarta atgadījumi, vai nav cigarete, vai nav uguns, vai nevar 20 santīmus iedot, bet tā jau ir diemžēl ikdiena.
Man skumji noraudzīties uz šo visu, tas dzen tādā ļoti nelāgā noskāņojumā.
Mjā, klaidoņi tiešām bija daudz vairāk kā senāk. Un visi sēdēja, drūmi vēroja asfaltu, aukstā aukstā laikā.
Jā, manī arī šie skati izraisa nepatīkamas emocijas.. ;( iedot kādam kādu santīmu, bet kāpēc tad citiem nedot, bet tam vienam iedot, bet ja dot citiem tad ko es pati ēdīšu?
un tāpat tie zvēriņi kurus vnk pamet aukstumā, nežēlīgā pasaule ;(
Šajā gadījumā izdzīvos stiprākie. Diemžēl.
Es tiešām nezinu, kā bija 90-tajos, bet daudzi saka, ka tuvojas 90-tie, un būs vēl trakāk.
Varbūt kāds no maniem lasītājiem var padalīties ar atmiņām, kā bija 90-tajos, un kāpēc velk paralēles ar tagad sākušos krīzi?
90-tajos biju maziņš puņķutapa un no krīzes neko nesapratu.
Lai gan atminos no māte stāstītā, ka mēs ģimenē 4 cilvēki dienā varējām izdzīvot ar 50 santīmiem dienā.
Mjā. 90-tie.
Šādas tādas atmiņas man vēl ir. Situācija patiesībā ir līdzīga. Arī tad pie ruļļiem bija Godmanis, kurš teica, ka katrs, lai domā pats par sevi un valdība ne par vienu nerūpēsies. Kaut kā jau tauta izdzīvoja. Par spīti valdības pūlēm.
Atceros, ka mums arī ģimenē nebija naudas. Muterīti atlaida no darba, sencim arī ar darbu bija kā bija. Tāpēc pa vasarām audzējām kartupeļus, ko vēlāk tirgū pārdevām. Paši stāvējām un tirgojām. Ziemās nācās pat visu dienu turpat -20 grādos stāvēt. Kaut kā jau kūlāmies. Ā, un tad es vēl vienu vasaru strādāju par 15 latiem mēnesī.
Nekas dižs jau tas nebija, bet vismaz kāda naudiņa. Un nopirkt par tiem varēja daudz vairāk, kā tagad.
Sabiedriskajā transportā toreiz konduktoru vēl nebija. Tāpēc lielākā daļa brauca par zaķi. Kontrole gan ik pa laikam bija. Bet sākumā viņi tādi mīkstsirdīgi bija. Ļāva veselam baram samesties pa pāris santīmiem no katra un braukt tālāk. Vai citreiz vienkārši ļāva braukt par zaķi. Vēlāk gan palika nikni un tāpat kā tagad sāka ar mentiem tusēt.
Uh, ļoti labi uzrakstīji
Jā vot, es arī kaut kad nesen redzēju pensionāri pie luksafora, kura rokās turēja lapiņu kurā bija krieviski uzrakstīts k-kas par viņas ģimeni, ka tipa viņai esot 4 bērni, no darba atlaida, neesot ko ēst dot viņiem utt. (Šoreiz tas ir ticami, jo viņa neizskatijās pēc kaut kādas alkoholiķes)…
labi uzrakstīts… man tā arī ir katru dienu… un tik žēl, bet palīdzēt nesanāk
no 90-tajiem palicis atmiņā, ka žurnālos rakstīja par to, kā pašam uzmeistarot mājās mēbeles, kā uzšūt drēbes -jo nopirkt to visu ne katrs varēja atļauties,
ka ejot sākumskolā, apskaudu draudzeni- meiteni no daudzbērnu ģimenes, kurai kā pabalsts tika izdalītas humpalu drēbes no ārzemēm, un man tās likās mežonīgi krutas
atceros kā sēdēju pie pusdienu šķīvja, kurā bija auksti kartupeļi un gaļas šķēle, un kā mamma teica, ka gaļa esot dārga
jēē, laimīgā bērnība.
“Braucot uz Rīgu vilcienā pavērās kārtējais skumjais skats, kad kāds cits vīrietis gados, teju jau gandrīz apraudājies, lūdz, lai varētu nobraukt 2 pieturas, jo alga nav samaksāta, naudas nav par ko nopirkt biļeti.”
=================================
-vot šitie kadri gan 99% ir vienkārši krāpnieki, kuri tikai tēlo, lai pabrauktu pa zaķi… ir neskaitāmas reizes redzēti vieni un tie paši purni kas raud krokodila asaras un lūdzās….Veinkārši jau ietrenēti tā, ka neatšķirt, vai raud pa īstam. Tāpat kā čigāni, kuri prasa 20 santīmus, jo viņus “apzaga” un jātiek līdz Baldonei… nu un pie reizes piedāvā kādu “ķēdīti” vai odekolonu
edzus, par tiem čigāniem līdzīgi bijis, no sākuma, piedāvā dāvināt, tad nopirkt, ja nepērc, jautā uzreiz par mātes tautību, dīvainā kārtā tautība sakrīt, tad uzreiz 20 santīmus biļetei pietrūkst.